I am the highway.

jā.
nezinu, kas notiek.
neesmu mēģinājusi iedziļināties ne sevī, ne citos kādu laiciņu.
man kautkā viegli iet un domājas.
tā vienkārši.
bet vilšanās vienalga un jā.
it kā ir ko teikt, daudz, bet nē, tomēr nav.
bet zini ko?
nē, neko.
liekas arī, ka nav jēgas cilvēkiem neko teikt. neviens šā vai tā īpaši neklausās.
varbūt, ka pašai arī vairāk jāpieslēdzas.
bet nē, es negribu. vēl bišķiņ pašplūsma un tad varbūt.
pilnīga neiespringšana.

manpohuj

liekas, ka visa pasaule uzgriezusi muguru. neviens neiedomājas par to, kā es uztveru lietas. iemācies novērtēt cilvēkus. nopietni. es esmu jauka, draudzīga, smaidīga un izpalīdzīga, bet ja es esmu vienīgā, kas pieliek pūles, tad zini, man apnīk būt jaukai. un šis laikam ir tas kritiskais brīdis, kad es no ļoti daudziem cilvēkiem neesmu saņēmusi šo dalību. tāpēc man beidzot apnika būt draudzīgai.  Nu tad neko. jūtos faking vīlusies. arī sevī. nespēju gūt mācību laikam. nutad. es vairs nenovēlu pat jauku dienu. gan jau arī bez mana vēlējuma tā būs jauka.

arābs Arvīds

sēžu skolas kafejnīcā un dzeru savu dienišķo zaļo tēju. šādi pārdomu tējas brīži man jau iegājušies rutīnā. dīvaini, skola pilna ar cilvēkiem, bet es labprātāk sēžu te, viena. es šodien nevaru ar cilvēkiem. vismaz ar šiem nē. aukstums visvairāk kož tiem, kam tas nepatīk. jā, to es šorīt sapratu. ļoti ikdienišķi un pašsaprotami, bet man pēdējās dienās gribās domāt par vieglām un bērnišķīgām tēmām. we don't quit playing because we grow old, we grow old because we quit playing. mūzika mani aizkustina. es nezinu, kas vēl manī spēj pamodināt tik daudz emociju. un es skatos pa logu un domāju - jā, pasaule ir skaista. un man ir silti. un es esmu laimīga tāpēc vien, ka man ir dota iespēja dzīvot uz šīs pasules. būs labi :)