Vismaz šobrīd nē. Un šobrīd ekselence ir nevis stāvoklis sabiedrībā, bet līmenis dzīves uztveršanā, garastāvoklī un notikumos.
Jo katru reizi, kad man prasa, kā man iet, atbilde ir ekselenti!
Un tā tas ir.
Bet smieklīgi, ka visu laiku mainu savas domas.
Nesaprotu, kādēļ māku tik labi noklusināt sirdi un pieslēgt prātu.
Gribētos tā, vienreiz ļauties tikai sirdij. Tikai tam, ko tiešām gribu. Tam, ko vienmēr ir prieks atcerēties.
Liekas, ka šeit pirms kāda ilga laika rakstīju, ka viss mainās un ir sāpīgi saprast, ka nebūs vairs tā, kā bija.
Visas dārgākās atmiņas arī ir un paliks atmiņas.
Un es netieku šim pāri.
Bet laiks un dzīvē rādīs, un gan liktens mani aizvedīs pareizi.
Un atkal ir smieklīgi paļauties uz likteni.
Katru reizi te rakstot jūtos tik sasodīti bezspēcīga.
Sēžu virtuvē, apzinos, ka jāpilda mājasdarbi un smaidu pati sev.
Kāda ļoti tuva draudzene nesen atgādināja, ka diena, kurā neesi kārtīgi no sirds smējies, ir izniekota diena.
Un kāpēc gaidīt uz citiem? Man patīk smieties arī vienai. Par visām stulbībām, ko esmu izdarījusi un pateikusi, par visiem piedzīvojumiem. Un tā man pietiek tikai ar sevi, lai smietos.
Nesenie komplimenti, manuprāt, no tās pašas meitenes, liek noprast, ka, jā, tāda es esmu: varu smieties par visu.
Un es dzīvoju tikai gaišās krāsās. Un tajā brīdī, kad viss būs pārāk apžilbis, es mācēšu atkāpties.
Tāds ir mans plāns.
