Labsrīts.!

Ļoti gribēju šodien pavārtīties pa gultu, kā nekā pēdējais rīts, kad to var izdarīt, bet. tākā man sniedziņš ziemassvētkos uzdāvināja klepu tad diezkas man no vārtīšanās neizdevās.
Laikam vajadzētu beidzot paņemt rokās flautu un iepūst kādu noti, bail, ka būsim jau pa 2 dienām atkal atsvešinājušās.!
Skaista diena, gribas iet ārā un izbaudīt, bet slinkums ģērbties un tad atkal noģērbties, un tad visi mati slapji, un visur sniegs, un šorīd man pārgāja gribēšana.
Paklausījos vecās dziesmas. Parasti man tā nav, bet īpaši viena ir baisi pazīstama. Zini, kā CSI rāda, ka tur kautkāds maniaks tādā smalkā mūziciņā dīrā kādam ādu nost, atgādina ko tādu.
Saprotu, ka neizdarīju ne pusi, ko gribēju pa brīvlaiku izdarīt. Betko nu vairs, tagad cenšos saķert vismaz cimdu galus, lai mājturības skolotājai nav jāžēlojas, ka ''galīgi aizmirsās'' .!
2010.gada, 31.dec., kad līdz pusnaktij bija palikusi vien pusotra stunda, es sēžot pie datora aprāvos. Es gribēju skriet, izdarīt ko tādu, lai atcerētos 2010., jo, tiešām, tajā gadā es neko atmiņā paliekošu neizdarīju, neņemot vērā visus Apvienotā orķestra mēģinājumus un pasākumus. Tāpēc es tā sēdēju, un sapratu, ka es neko nevaru izdarīt, un kāpēc? jo es vienkārši nezināju ko darīt. Varētu aiziet nolekt no jumta, lai 2011. sagaidītu ar salauztu kāju, bet jēga no tā kāda?
Tāpati ilūzija ķēra arī mani, ka tikko kā nozvanīs divpadsmit viss pēkšņi mainīsies. Tā kā tajā pasakā, pelnrušķīte laikam, tikai uz labo pusi, Bet es neko nejutu, nekas nemainījās, nekas nenotika. Un atkal es aprāvos. Sapratu, ka vienīgais, kas mainās, ir gadaskaitlis. Tieši tāpat kā dzimšanasdienas. Nesaprotu, kāpēc cilvēki nepriecājas par mēnešu maiņu. Pārāk bieži, ja? Toties vairāk ilūziju un prātošanas par sevis, pasaules labošanu, mainīšanu. Bet protams, tā jau ir katra paša vēlme.

Jauku atlikušo rītu, dienu, vakaru, nakti [kas nu kuram]! ;)

Alise.!